Parādiet man pieaugušu cilvēku, kurš negrauztu kogda-nibudu sēklas. Jā, jā, parastās ceptas saulespuķes, melnas vai pelēkas svītriņas. Baidos, ka neatradīsiet tādu.
Atbilde ir diezgan vienkārša. Izrādās, ka Mēness (par!) sēklām ir sava veida meditācija, kurai ir noteikts psihoterapeitiskais efekts. Monotonitāte un vienveidība pakāpeniski ievieš sīkstošu sēklu transa stāvoklī. Viņš pārstāj reaģēt uz ārējiem kairinājumiem un nomierina savus nervus.
Starp citu, par leksiku. Ielūkosimies Dalija vārdnīcā. Izrādās, ka “ir” apvienojumā ar vārdu “sēklas” ir daudz sinonīmu. Pārskaitīsim visriņķīgāko: lobīt, lāzt, čirkstēt, grauzt, izlāpīt, klakšķēt, izkniebt, izlupināt, aplūzt, lavīties, klakšķēt, lāpīt un žāvēt. Un ne mazāk.
“Kas tur ir?” Pirms vairākiem gadiem Rumānijā tika oficiāli ieviests graudu aizliegums (vai varbūt visa tai grauzis?) sēklas ielās. Galvaspilsētas prospektos parādījās attiecīgie plakāti. Tiesa, līdz ciematam aizliegums nebija nonācis — acīmredzot viņu uzskatīja par bezjēdzīgu.
Bet ir arī pretēji piemēri. Pirmajos gados pārbūves Erevānā tika atklāts kinoteātris, kur, bez smēķēšanas, bija atļauts sēklot sēklas un, manuprāt, spļaut uz grīdas. Zem tādām huligāniskām filmām kā “karaliene – putniņš dziedātāja” vai “Sindbada jūrasbrauciens”, grauzis (vis-tai tik kolorītisks) gāja nebeidzami.
Pārlecam uz Ameriku. ASV ir diezgan populāra sēklu zīmols “Deivids”. Zem šīs markas skaistā iepakojumā, precīzi pa 163 gramiem, pārdod sālītas un vienkāršas žāvētas, ar asu tomātu mērci un šķiņķa garšu, sēklas. Krāsu paketē ir ielikta instrukcija par pareizu grauzēju (un, lūk, lūk, ko saka – šķiešana) sēklu. Izrādās, ka tam jābūt “sagrauzt čaumalu ar zobiem, apēst kodolu, izspļaut čaulu un būt laimīgs”. Cik žēl, ka krievi nelasīja šo instrukciju. Parasto cepto sēklu glāze būtu vienpusīgi padarījusi viņus laimīgus.